Zaļā vārna. Foto: Markus Varesvuo
 
   

Eiropā aizsargājama putnu suga, iekļauta Eiropas Savienības Putnu direktīvas I pielikumā. Ligzdo Eirāzijas rietumos un Ziemeļāfrikā, ziemas pavada Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras.

 

Zaļā vārna (angliski - European Roller, latīniski - Coracias garrulus). Zaļai vārnai pavasarī, riestošanas laikā raksturīgs rotējošs lidojums. Lai atvairītu plēsējus un sāncenšus un piesaistītu pretējā dzimuma uzmanību, zaļās vārnas skaļi ķērcot veic straujus lidojumus. To laikā putnu spārni griežas ap ķermeņa asi līdz 270 grādu leņķī turp un atpakaļ vairākas reizes sekundē. Tā cēlies šo putnu nosaukums angļu valodā - Roller, latviski - rotētāja. Uz zemes tās ir diezgan neveiklas un nemēdz pārvietoties tālāk par dažiem metriem.

Lai gan zaļās vārnas nosaukums un ķērcošā balss atgādina vārnveidīga putna, zaļā vārna nepieder vārnveidīgajiem putniem. Zaļā vārna pieder pie zaļnvārveidīgo kārtas. Tuvākie Latvijā sastopamie zaļās vārnas radiniekie ir zivju dzenītis un bišu dzenītis.

Forma, izmērs - Vidēja (sīļa lieluma) izmēra košs. Garums: 30-32 cm (salīdzināšanai pelēkā vārna – 48-50 cm gara), spārnu izpletums: 66-73 cm.

Aste – zila (gan ne vienlaidus, ir raksturīgs zīmējums); Kājas - dzeltenas kājas; Knābis – tumšs, ar nedaudz noliektu galu.

Apspalvojums - mugura - kanēļa krāsā (oranžbrūna), spārnu apakšpuse debess zilā krāsā, lidspalvas gandrīz melnas, pārējās vietas metāliskā zilganzaļā krāsā.

Balss - balss ir skaļa, žagatai līdzīga ķērkšana, (bet zaļā vārna nepieder pie vārnveidīgajiem putniem).

Ligzda un olas – ligzdo koku dobumos vai putnu būros. Dobumus kokos zaļās vārnas pašas nevar izkalt, tādēļ izmanto melno dzilnu kaltos dobumus. Viens perējums gadā, mazuļi aug ilgi un no ligzdām izlido vēlu. Sāncensībā par koku dobumiem un būriem zaļā vārna parasti uzvar savu galveno konkurentu – meža balodi. Zaļās vārnas dējumā ir līdz 6 olām, vidēji izdzīvo 2-4 mazuļi. Olas ir baltas.

Barība – vaboles, siseņi un sienāži ir galvenā zaļās vārnas barība. Mēdz ķert arī rāpuļus, abiniekus un sīkus zīdītājus. Zaļā vārna medījumu nolūko, sēžot uz paaugstinājuma, un tad pikē lejup, lai to satvertu, vai arī ķer kukaiņus lidojumā.

Dzīves vieta – siltās un klajās ainavās ar reti augošiem kokiem. Arī skraji, saulaini, veci priežu meži. Dzīves vietas izvēlē ļoti konservatīva.

Migrācijas – ligzdo Eirāzijas rietumos un Ziemeļāfrikā, ziemas pavada Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras.

Sastopamība – Vēl pagājušā gadsimta vidū Latvijā bija sastopami vairāki tūkstoši šo putnu. To skaits ir strauji sarucis. Latvijā tās sastopamas tikai Pierīgas mežos - aizsargājamo ainavu apvidū "Ādaži", dabas liegumā "Garkalnes meži" un to tuvumā.

Kāpēc zaļās vārnas izzūd? Konservatīva dzīvesvietas izvēle: pētnieki zaļās vārnas uzskata par seniem un ļoti konservatīviem putniem. Miljoniem gadu laikā tās ir pielāgojušās dzīvei vidē, kurā atklāti lauki, kas kalpo par kukaiņu medību vietām, mijas ar koku puduriem, kur atrast dobumainus kokus ligzdošanai. Eiropā šādu ainavu arvien vairāk aizstāj lieli klaji lauki vai biezi meži. Tādi apstākļi zaļajām vārnām nav piemēroti. Plēsēji: Latvijā zaļās vārnas (galvenokārt to ligzdas) apdraud meža caunas. Medības: tūkstošiem zaļo vārnu iet bojā migrācijas laikā putnu medībās Āzijā un Vidusjūras valstīs.

Zaļās vārnas Eiropā izzūd kopš pagājušā gadsimta sākuma. Tās vairs nav sastopamas Zviedrijā, Vācijā, Čehijā, Slovēnijā, Igaunijā. Citur – Latvijā, Lietuvā, Polijā, Baltkrievijā, Slovākijā un Austrijā – zaļo vārnu skaits turpina sarukt. Tādēļ zaļā vārna ir iekļauta pasaules apdraudētāko putnu sugu sarakstā. Eiropā šobrīd vēl ligzdo 53 000 – 110 000 zaļo vārnu pāru.

18. gadsimta beigās zaļās vārnas sauktas ne tikai par zilajām vārnām, bet arī par Kurzemes papagaiļiem