Rubenis. Foto: Agris Krusts
 
   

Eiropā aizsargājama putnu suga, iekļauta Eiropas Savienības Putnu direktīvas I pielikumā. Sastopams Ziemeļu un centrālajā Eiropā, pāri Krievijai Sibīrijā, sasniedzot Mandžūriju.

 

Rubenis (angliski - Black grouse, latīniski - Lyrurus tetrix) ir vistveidīgs, vidēji liels putns ar īsiem izliektiem spārniem. Tēviņi un mātītes ir krasi atšķirīgi apspalvojumā, un ķermeņa izmēros.

Izskats: Tēviņš jeb gailis dabā pat no attāluma nekļūdīgi nosakāms pēc kopumā melnās apspalvojuma (melns, metālisks spīdums) pamatkrāsas, lirveidīgi uz āru izliektiem astes stūrspalvu galiem un spilgti baltās zemastes. Tam raksturīgas arī kailas sarkanas uzacis. Tēviņa garums 49—58 cm, spārnu plētums līdz 80 cm, svars — līdz 1,4 kg. Mātīte mazāka, brūnraiba, ļoti līdzīga medņa mātītei, bet atšķirībā no tās ar nedaudz iešķeltu asti (mednim viegli noapaļota), nav arī rūsgana laukuma uz guzas. Mātīšu garums ir līdz 45 cm, bet svars līdz 1 kg. Rubeņu mātītei lidojumā redzama arī šaura balta šķērssvītra spārnu virspusē. Abiem dzimumiem uz spārna balta, gareniska svītra (mātītēm ļoti šaura). Jaunie putni pirmajā vasarā līdzīgi mātītei. Jauno tēviņu apspalvojumā jau rudenī parādās melni laukumi. Pilnu pieauguša tēviņa krāsojumu tie iegūst tikai trešajā spalvu maiņas reizē. Vēl otrajā dzīves pavasarī tēviņa otrās pakāpes lidspalvas, spārna un astes augšējās segspalvas nav pilnīgi zaudējušas jaunā putna iezīmes - smalku rūsganu šķērszīmējumu.

Ligzda un olas: Rubenis ligzdo mežmalās, virsājos un purvos seklā, augiem izklātā bedrītē. Ligzda ir neliela, ar sausu zāli un sūnām izklātā augsnes padziļinājumā, visbiežāk pie koka stumbra vai krūma zaru piesegā. Dēj maijā-jūnijā, dējumā ir 6-11, vidēji 7,9 gaišas brūnraibas olas. Perēšana ilgst 25-27 dienas. Perēšanas laikā mātīte trīs reizes dienā - no rīta, agrā pēcpusdienā un vakarā atstāj ligzdu, lai barotos. Pēdējās 19-20 stundas pirms mazuļu šķilšanās mātīte ligzdu nepamet. Mazuļi ir ligzdbēgļi, uzreiz pēc izšķilšanās (un nožūšanas) kopā ar mammu dodas prom no ligzdas un tur neatgriežas. Perējums uzturas mātītes pavadībā līdz rudenim.  Rubeņu ligzdas var atrasties gandrīz jebkādā biotopā, taču parasti netālu no riesta un tiešā tuvumā mazuļu vadāšanai piemērotām vietām, bagātām ar tiem nepieciešamo barību – bezmugurkaulniekiem.  

Barība: Rubenis pārtiek galvenokārt no augu izcelsmes barības (kadiķu ogām, brūkleņu, melleņu, zileņu un citu ogulāju ogām un lapām, viršu dzinumiem, priežu skujām, bērzu, alkšņu spurdzēm un pumpuriem). Vasarā nelielā daudzumā ēd arī skudras un citus kukaiņus. Mazuļi pārtiek tikai no zirnekļiem un kukaiņiem.

Dzīves vieta: Rubenim nepieciešamas klajas, bet tai pašā laikā maztraucētas platības, retaines. Rubenis pārsvarā ir nometnieks. Sastopams dažāda tipa purvos, krūmiem aizaugušās pārpurvotās pļavās, lapu koku un jauktos mežos ar izcirtumiem, laucēm, degumiem un līdzīgām klajām vietām, ko izmanto riesta vietām. Samērā bieži riesto arī tīrumos, ganībās un pļavās. Ziemas mēnešos rubeņi pulcējas baros. Nereti guļ sniegā, taču biežie atkušņi un pēkšņs sals tos var iesprostot zem sniega un tie var iet bojā.

Riests:

  • Rubenim riestošanai raksturīga dziedāšana - šņākšana un “rubināšana”, kā arī dažādu pozu demonstrēšana un riestojošo gaiļu cīņas. Mātītes šajā laikā parasti uzturas riesta perifērijā atsevišķi vai nelielās grupiņās. Rubeņi ir poligāmi putni – katra mātīte var pāroties ar vairākiem tēviņiem, un otrādi.

  • Tieši riesta funkcionālajām īpatnībām ir izšķiroša nozīme sugas ekoloģijā un aizsardzībā. Rubeņa riesta vietas ir purvu klajumi, meža lauces, izcirtumi, degumi, stigas, armijas mācību poligoni, palieņu un neapplūstošās pļavas meža tuvumā, kā arī cita veida lauksaimniecības zeme. Riesti ir ļoti pastāvīgi un normālos apstākļos ļoti ilglaicīgi, un tikai pārmērīgas medības un citi traucējumi, vai būtiska apstākļu maiņa, piemēram, aizaugšana, putnus spiež meklēt citu vietu.

  • Būtisks riesta elements, bez kura tas nevarētu pildīt savu galveno uzdevumu - dzīvotspējīgāko tēviņu atlasi, ir tēviņu teritoriālisms. Riesta centrā un tā tiešā tuvumā savas jau iepriekš (pavasara sākumā un iepriekšējās sezonās) izcīnītās vietas pirmie no rīta ieņem dominantie gaiļi. Šī ir vieta, kur pāroties nolaižas mātītes un kur notiek līdz 98% kopulāciju, tādējādi “sugu turpina” tikai spēcīgākie putni.

  • Rubeņiem raksturīga augsta sabiedriskās uzvedības pakāpe, īpaši tēviņiem, kuri uzturas grupās visu gadu, bet pavasarī un rudenī pulcējas riestos. Pavasara riesti ir galvenā rubeņu vairošanās bioloģijas skatuve, kurā tēviņi aizņem un aizsargā nelielas, bet pastāvīgas individuālās teritorijas. Riesta galvenā nozīme ir piesaistīt mātītes, kas to apmeklē un pārošanās aktam izvēlas spēcīgākos un aktīvākos (parasti vecākos, ilggadīgākos) tēviņus centrālajās riesta pozīcijās.

  • Pavasarī ir īstais riests. Rudenī notiek tā saucamais “rudens riests”, kad tēviņi sapulcējas riesta vietā, kāds par mazliet uzdzied (varbūt galvenais gailis, īsti nezinu), pārējie nē.

Līdzīgi putni: Rubenim vislīdzīgākais ir mednis (Tetrao urogallus), ļoti rets putns. Latvijā sastopams tikai vecos un klusos mežos. Medņi var krustoties ar rubeņiem, radot (visticamāk neauglīgus) pēcnācējus – raķeļus, kas ārēji daļēji līdzinās gan mednim, gan rubenim.

Apdraudējums: Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Latvijā konstatēta ievērojama rubeņu skaita samazināšanās. Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir plēsēji – nakšņojošos rubeņus ziemas periodā medī lapsas, caunas savukārt vasarā ķer cāļus un jaunos putnus, meža cūkas izposta ligzdas. Tomēr lielāko apdraudējumu sagādā cilvēks - rada traucējumus rubeņu riesta un mazuļu vadāšanas laikā. Rubeņi, iespējams, saindējas arī ar pesticīdiem, granulētajiem minerālmēsliem un citām lauksaimniecības ķimikālijām.

Citur par rubeni: Sugas aizsardzības plāns; Rubeņa izplatība citur pasaulē.

Rubenis latviešu folklorā:

“Kura purva tie rubeņi
Skaistajàm astitèm?
Kuru brāļu ta māsiņa,
Zelta roze vainakâ?”